| Chapter 4 |
1 | Kad Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus kristī un iegūst vairāk mācekļu nekā Jānis,
|
2 | (Lai gan Jēzus nekristīja, bet Viņa mācekļi),
|
3 | Tad Viņš atstāja Jūdeju un aizgāja atkal uz Galileju.
|
4 | Bet Viņam bija jāiet caur Samariju.
|
5 | Tad Viņš nonāca Samarijas pilsētā, kas saucās Sihāra, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.
|
6 | Tur bija Jēkaba aka. Tad Jēzus, noguris ceļā, apsēdās pie akas. Bija apmēram sestā stunda.
|
7 | No Samarijas atnāca sieviete smelt ūdeni. Jēzus sacīja viņai: Dod man dzert!
|
8 | (Jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu, lai iepirktu pārtiku.)
|
9 | Tad šī samariešu sieviete sacīja Viņam: Kā Tu, būdams jūds, prasi no manis, samarietes, dzert? Jo jūdi nesaietas ar samariešiem.
|
10 | Jēzus atbildēja viņai, sacīdams: Ja tu pazītu Dieva dāvanu un kas ir Tas, kas tev saka: dod man dzert, tad tu gan no Viņa lūgtu; un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni.
|
11 | Sieviete sacīja Viņam: Kungs Tev nav ar ko smelt, bet aka dziļa; no kurienes tad Tev dzīvais ūdens?
|
12 | Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums šo aku devis, un pats viņš no tās dzēra un viņa bērni, un viņa dzīvnieki?
|
13 | Jēzus atbildēja viņai un sacīja: Ikvienam, kas šo ūdeni dzer, atkal slāpst, bet kas dzers to ūdeni, ko es viņam došu, tam ne mūžam vairs neslāps.
|
14 | Bet ūdens, ko es tam došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.
|
15 | Sieviete sacīja Viņam: Kungs, Dod man šo ūdeni, lai man neslāpst un nav jānāk šurp smelt!
|
16 | Jēzus sacīja viņai: Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!
|
17 | Sieviete atbildēja un sacīja: Man nav vīra. Jēzus sacīja viņai: Tu pareizi pateici: man nav vīra.
|
18 | Jo pieci vīri tev bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. To tu pareizi teici.
|
19 | Sieviete Viņam sacīja: Kungs! Redzu, ka Tu esi pravietis.
|
20 | Mūsu tēvi lūdza Dievu šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur Dievu vajag pielūgt.
|
21 | Jēzus sacīja viņai: Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē!
|
22 | Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem.
|
23 | Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz.
|
24 | Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā.
|
25 | Sieviete sacīja Viņam: Es zinu, ka nāk Mesija (ko sauc Kristus). Kad Viņš atnāks, tad visu mums pasludinās.
|
26 | Jēzus sacīja viņai: Es tas esmu, kas ar tevi runā.
|
27 | Un tūdaļ atnāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš sarunājas ar sievieti. Tomēr neviens neteica: Ko vēlies? vai: Ko runā ar viņu?
|
28 | Tad sieviete atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja turienes ļaudīm:
|
29 | Nāciet un skatieties cilvēku, kas man visu pateica, ko esmu darījusi! Vai Viņš nav Kristus?
|
30 | Tad tie aizgāja no pilsētas un nogāja pie Viņa.
|
31 | Tanī laikā mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: Rabbi, ēd!
|
32 | Bet Viņš tiem sacīja: Man ir barība, ko ēst, ko jūs nepazīstat.
|
33 | Tad mācekļi runāja savā starpā: Vai kāds Viņam atnesis ēst?
|
34 | Jēzus sacīja viņiem: Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu.
|
35 | Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļauja. Lūk, es saku jums: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau baltas pļaujai!
|
36 | Un pļāvējs saņem algu un savāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopīgi priecātos sējējs un pļāvējs.
|
37 | Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.
|
38 | Es jūs sūtīju pļaut to, ko jūs neesat iestrādājuši. Citi strādāja, bet jūs iegājāt viņu darbā.
|
39 | Bet daudzi šās pilsētas samarieši ticēja Viņam sievietes vārdu dēļ, kas deva liecību: Viņš man visu pateica, ko biju darījusi.
|
40 | Kad samarieši atnāca pie Viņa, tie lūdza Viņu palikt pie tiem, un Viņš palika tur divas dienas.
|
41 | Un vēl lielāks vairums uz Viņu ticēja Viņa vārdu dēļ.
|
42 | Un viņi sacīja sievietei: Ne jau tavas runas dēļ mēs ticam, jo paši mēs dzirdējām un uzzinājām, ka Viņš ir patiesi pasaules Pestītājs.
|
43 | Bet pēc divām dienām Viņš aizgāja no turienes un devās uz Galileju;
|
44 | Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netiek cienīts.
|
45 | Kad Viņš nonāca Galilejā, tad galilejieši uzņēma Viņu, jo tie visu bija redzējuši, ko Viņš svētkos darīja Jeruzalemē, jo paši bija svētkos.
|
46 | Tad Viņš atkal nonāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un Kafarnaumā bija kāds galminieks, kura dēls slimoja.
|
47 | Šis, izdzirdis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis Galilejā, aizgāja pie Viņa un lūdza Viņu atnākt un izdziedināt tā dēlu, jo tas bija pie miršanas.
|
48 | Tad Jēzus sacīja viņam: Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.
|
49 | Galminieks sacīja Viņam: Kungs, nāc, iekams mans dēls nav miris!
|
50 | Jēzus sacīja viņam: Ej, tavs dēls dzīvo! Cilvēks ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.
|
51 | Bet, viņam jau ejot, kalpi atsteidzās tam pretim un ziņoja, sacīdami, ka viņa dēls dzīvo.
|
52 | Tad viņš jautāja tiem par stundu, kad tam palicis labāk. Un tie sacīja viņam: Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.
|
53 | Tad tēvs noprata, ka tā bija tā stunda, kad Jēzus sacīja viņam: Tavs dēls dzīvo. Un viņš ticēja pats un viss viņa nams.
|
54 | Šis bija jau otrs brīnums, ko Jēzus padarīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.
|